Nīčes prāt, cilvēks pats ir savas laimes kalējs. Viņš uzskatīja, ka ārējie apstākļi neietekmē cilvēku, kā cilvēka paša domas, no tā izriet; cilvēks gandrīz pats sev var būt Dievs. Viņš uzveļ lielu atbildību cilvēka pleciem. Nīčes uzskatus ietekmējis vācu filozofs Artūrs Šopenhauers, kurš apgalvojis, ka būt par cilvēku nav sevišķi baudāma pieredze ar, par to Nīče savas dzīves laikā pārliecinājies vairākkārt.
Šķiet, viņš tieši savu grūto dzīves apstākļu dēļ ir bijis spiests kļūt par filozofu – vispirms tēva nāve iedragā viņa ticību Dievam – kā gan Dievs var nepasargāt savu tik uzcītīgo kalpu -mācītāju. Pēcāk slimības, kas viņu pavadījušas jau kopš bērnības un daļējā invaliditāte. Arī mīlestībā Nīčem neesot veicies, tikai vienu vien reizi viņam bijušas īstenas jūtas pret kādu skolnieci, kas diženajā filozofā neesot bijusi ieinteresēta. Ja cilvēks nonāk grūtībās, tad viņam jāmeklē, kā no tām izķepuroties – parasti tas izdarāms ar citu cilvēku palīdzību, bet tā kā Nīče uzskatīja, ka viņam par labu nāk atrasties kopā tikai ar cilvēkiem, kas domā identiski, viņš lielāko dzīves laiku nerada saviem standartiem atbilstošu uzticības personu.
Nīče pats ticējis, ka Dievs viņam uzsūtījis visas cilvēces ciešanas, tāpēc meklējis spēku pats sevī un novērsies no Dievticības. Taču viņš skaidri apzinājās, ka dieva neesamība ir ar ko jāaizvieto. Viņa piedāvājums ir māksla, īpaši mūzika, un klasiskās grieķu filozofijas idejās balstīta mācība. Par savas filozofijas augstāko mērķi viņš izvirzīja tapšanu par ‘’pārcilvēku’’ (kas visādā ziņā ir līdzīgs Dievam), lai to sasniegtu, viņš attīstīja dažādas metodes, no kurām paraugu vēlāk ņēma psihoanalītiķis Zigmunds Freids.
Pirmkārt, Nīče izvirzīja pieņēmumu, ka brīvību iespējams sasniegt tikai bez Dieva, tā slēpjas cilvēka spēkā un neizsmeļamā labo īpašību pārpilnībā. Lūdzot Dievu cilvēks sevi pazemo un to Nīče saista ar absolūti nevēlamo – vājumu.