Cilvēks ir savdabīga būtne, kura raksturs un īpašības tiek atklāts domās, darbos. Būt cilvēkam nozīmē mācīties un kļūdīties, dzīve ir mācīšanās.
Nodzīvot dzīvi bez kļūdīšanās gandrīz nav iespējams, to pierāda Aivara Kļavja stāsts “Kāršu namiņa īpašniece un viņas dēls”. Galvenais varonis Ričards kļūdījās, pieņēma nepareizus lēmumus, cieta sekas. Ričards krita kārdinājumu varā- sāka lietot narkotikas, zaga un krāpās. Viņš nejuta vainas apziņu, bet drīzāk gandarījumu, jo parādu dēļ netika nogalināts. Arī manā dzīvē ir kārdinājumi, kuriem es turos pretim, bet ir daži, kuriem es pakļaujos. Es kļūdos, veidojot attiecības, komunicējot ar apkārtējiem, kā arī mācos no savām kļūdām, ko apstiprina latviešu sakāmvārds: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Kļūdīšanās virza mani sasniegt vēl neredzētas virsotnes kā lugā “Zelta zirgs”, kur Antiņš sasniedz “augsto tāli”. Kļūdīšanās un pieredze veido un attīsta personību.
“Augsto tāli” es varu sasniegt, man tikai vajag nedaudz pacietības un zināšanu, kā arī mērķa apziņu un darbasparu. Raiņa lugā “Zelta zirgs” Antiņam bija savs mērķis, kuru viņš sasniedza ar neatlaidību, kad grūtību dēļ nenovērsās no ceļa. Manu mērķu sasniegšanas ceļā stājas neapturami kārdinājumi, kas novirza mani no mērķa. Man ir dotības sasniegt visu, ko esmu iecerējis, bet vai man izdosies? Ir tikai jāuzveic slinkums. Pret to varu cīnīties tikai ar darbu, sirdslietu, ko es mīlu. Manas dzīves “augstā tāle” ir kļūt pat IT speciālistu, ko es uzskatu par visīstāko sapni, mērķi. Lai es varētu sasniegt pašu augstāko mērķi, man jāizjūt mīlestība, rūpes, apziņa pret savu darbu, kas apstiprinās arī Noras Ikstenas pasakā “Sudraba dārzs”. Mērķtiecība ir jāmācās visu dzīvi.
Sirdslietas var būt daudzas, bet patiesa, īsta mīlestība var būt tikai pret vienu cilvēku, nozari, darbu, gluži kā N. Ikstenas pasakā”Sudraba dārzs”. Dārzkopim bija tikai viena sirdslieta, kuru viņš darīja visu savu mūžu- bija dārznieks un radītajs. Arī man ir sava sirdslieta-dators, pie kura es varu atrasties no agra rīta, līdz vēlam vakaram kā dārzkopis dārzā. Aizraušanās var novirzīt no realitātes, likt aizmirst par apkārtējo pasauli un pārdzīvojumiem. Taču pārāk liela aizraušanās var būt kaitīga, dārzkopis bija aizrāvies ar sudraba ābeles radīšanu, neredzēja, ka viņa pasaule un mūža darbs-skaistais dārzs- nonīkst, dzenoties pēc pasaku vīzijas. Kolīdz es sapratu dārzkopja kļūdu, es zemapziņā secināju, ka sev atvēlēto laiku nedrīkst izšķiest, tas ir jānovērtē. Nedrīkst iegrimt savā pasaulē, kļūstot nerunīgs, noslēdzoties sevī, bet jāveido attiecības ar cilvēkiem apkārt. Zenta Mauriņa ir sacījusi: “Laipnība ir dvēseles mūzika.”
Būt cilvēkam ir smags pienākums, dzīvot nav viegli, ja apkārt ir kārdinājumi. Cilvēks visu mūžu mācās, un izglītošanās nebeidzas pat pēc augstskolas absolvēšanas. Laiku nedrīkst izšķiest, un ir arī jābūt tikai pašam.